Pamatinformācija par multiplo sklerozi

• Multiplā skleroze parasti parādās 20-40 gadu vecumā.
• Sievietēm multiplo sklerozi konstatē gandrīz divas reizes biežāk nekā vīriešiem.
• Multiplā skleroze dažādus cilvēkus ietekmē dažādi.
• Multiplās sklerozes gaita ir grūti prognozējama.
• Multiplā skleroze nav lipīga.
• Multiplā skleroze ir nervu sistēmas nevis muskuļu slimība.
• Uzskata, ka multiplās sklerozes rašanās ir vairāku faktoru kombinācijas rezultāts.

Attēls: (augstāk) Multiplā skleroze galvenokārt ietekmē centrālo nervu sistēmu, kas sastāv no galvas smadzenēm un muguras smadzenēm un darbojas kā visa organisma “kontroles un sakaru centrs”.

Multiplās sklerozes gaitā cilvēka organismā rodas daudzas izmaiņas, kas apgrūtina slimības gaitas prognozēšanu. Multiplā skleroze galvenokārt ietekmē centrālo nervu sistēmu, kas sastāv no galvas smadzenēm un muguras smadzenēm un darbojas kā ķermeņa “kontroles un sakaru centrs”. Centrālajā nervu sistēmā ar nervu šūnu starpniecību notiek informācijas saņemšana, apstrāde un nosūtīšana. Nervu šūnas sastāv no kodola un izaugumiem jeb aksoniem. Informācijas ātru pārvietošanos nodrošina taukvielām bagāts nervu šķiedru apvalks, kuru dēvē par mielīnu. Šis apvalks darbojas kā nervu šķiedras aptverošs “izolators”, kas nodrošina nervu impulsu ātru un optimālu pārvietošanos.

Multiplās sklerozes gaitā rodas infekcijas perēkļi, kas bojā un noārda mielīnu un aksonus. Tā rezultātā nervu impulsu pārvietošanās kļūst aizvien grūtāka. Šī iemesla dēļ galvas smadzenes nevar efektīvi sazināties ar citām organisma daļām un kontrolēt par motoriku un tausti atbildīgos nervus. Tas savukārt ietekmē muskuļu funkciju un tausti. Taustes un muskuļu kontroles traucējumu dēļ rodas multiplās sklerozes fiziskie simptomi, piemēram, muskuļu vājums, trīce un muskuļu stīvums.

Nervu sistēmas bojājumi var ietekmēt arī galvas smadzeņu kognitīvās funkcijas, t. i., zināšanu ieguvi un apstrādi, koncentrēšanās spēju, problēmu risināšanu un atmiņu. Tā kā infekcijas var rasties visā centrālajā nervu sistēmā, multiplā skleroze var ietekmēt daudzas organisma funkcijas. Tas izskaidro to, kādēļ saasināšanās stadijas laikā simptomi ir mainīgi un kādēļ tie dažādiem cilvēkiem atšķiras.

Attēls: (augstāk) Uzbrūkošu šūnu izraisīta iekaisuma reakcija bojā nervu šūnu mielīnu.

Multiplās sklerozes klīniskās attīstības gaita ir daudzveidīga. Slimības agrīnajos posmos parasti vēl nav iespējams noteikt slimības veidu, jo tā apraksts galvenokārt ir balstīts uz slimības attīstību. Daļai cilvēku slimības gaita ir mērenāka, bet citiem — agresīvāka.

Lielākā daļa multiplās sklerozes pacientu (aptuveni 85-90%) saslimst ar recidivējoši-remitējošu multiplo sklerozi (RRMS). Slimības gaitai raksturīgas atkārtotas dažāda ilguma saasināšanās stadijas. Saasināšanās stadijai seko atveseļošanās stadija (ko dēvē arī par remisiju), kuras laikā simptomi izzūd vai samazinās. Multiplās sklerozes slimniekiem starp slimības saasināšanās stadijām simptomu var nebūt vai tie var samazināties.

Attēls: (augstāk) Recidivējoši-remitējoša multiplā skleroze, kur saasināšanās stadijas ir pielīdzināmas t.s. amerikāņu kalniņiem. Līknes augstums norāda funkcionālo spēju pasliktināšanos, līknes garums - laiku, bet saasināšanās stadijas līknē ir redzamas kā pacēlumi. Šie līknes pacēlumi ar laiku paaugstina visu līkni.

Recidivējoši-remitējoša multiplā skleroze var kļūt par sekundāri progresējošu multiplo sklerozi (sekundāri progresējoša; SPMS), kuras gaitā funkcionālās spējas pasliktinās nepārtraukti, bez atlabšanas starpstadijām. Apmēram pusei slimnieku šī slimība gadu desmitu gaitā kļūs par progresējošu. 

Attēls: (augstāk) Sekundāri progresējoša multiplā skleroze, kuras recidīvus (jeb slimības atgriešanos pēc pārtraukuma) var salīdzināt ar t.s. amerikāņu kalniņiem. Recidīvi ir redzami kā līknes pacēlumi, taču starp pacēlumiem līknes augstums palielinās.

Nelielai daļai (aptuveni 10 %) multiplās sklerozes slimnieku ir primāri progresējoša multiplā skleroze (primāri progresējoša; PPMS). Primāri progresējošas multiplās sklerozes gadījumā nav saasināšanās stadiju — slimības simptomi jau no paša sākuma pastiprinās diezgan pakāpeniski.

Attēls: (augstāk) Primāri progresējoša multiplā skleroze, kuru salīdzina ar t.s. amerikāņu kalniņiem. Trasē nav pacēlumu, tās augstums pieaug vienmērīgi.

Augstas aktivitātes multiplā skleroze nozīmē to, ka recidivējoši-remitējoša slimības gaitā infekcijas aktivitāte ir augstāka par vidējo. Iekaisuma aktivitāti var konstatēt vai nu kā saasināšanās stadijas, vai kā centrālās nervu sistēmas baltās vielas pieaugošas izmaiņas, kuras var konstatēt ar centrālajai nervu sistēmai veiktiem magnētiskās rezonanses izmeklējumiem. Augstas aktivitātes multiplo sklerozi nedrīkst jaukt ar progresējošām slimības formām (PPMS un SPMS), kad progresējošas nervu šūnu atmiršanas rezultātā funkcionālas spējas var strauji pasliktināties, taču iekaisuma aktivitāte ir neliela.

Slimība var būt ļoti aktīva jau tās diagnosticēšanas brīdī, vai arī tā var aktivizēties vēlāk. Aktivitāte var arī pāriet pati no sevis. Literatūrā par galveno īpaši aktīvas multiplās sklerozes kritēriju uzskata slimības aktivitāti, neraugoties uz zāļu lietošanu.

Ar zālēm ir iespējams ietekmēt slimības progresu, tādēļ terapiju ir svarīgi sākt pēc iespējas drīzāk pēc diagnozes apstiprināšanas. Centrālās nervu sistēmas infekcijas iespējami agrīna samazināšana ar zālēm var samazināt neatgriezenisku nervu sistēmas bojājumu attīstību, tādējādi palēninot funkcionālo spēju pasliktināšanos un ar slimību saistīto traucējumu turpmāku attīstību.

Ļoti aktīvas multiplās sklerozes identificēšana ir svarīga, jo neārstētas infekcijas aktivitāte var izraisīt funkcionālo spēju pastāvīgu pasliktināšanos. Multiplo sklerozi ārstējošais neirologs, atkarībā no slimības aktivitātes, nepieciešamības gadījumā var izrakstīt ārkārtīgi aktīvas multiplās sklerozes ārstēšanai paredzētas zāles.

Recidivējoši-remitējošas multiplās sklerozes pacientiem ir raksturīgi recidīvi, t.i., atkārtotas, dažāda ilguma saasināšanās stadijas. Saasināšanās cikls ir īslaicīgs slimības saasināšanās posms, kurš ilgst vismaz 24 stundas, taču nav ilgāks par 4 nedēļām. Slimības saasināšanās stadijas dažādiem cilvēkiem ir atšķirīgas.

Recidīvus var izraisīt pirms tam radusies infekcija, piemēram, vīrusu infekcija vai augšējo elpceļu slimība. Simptomu smagums un biežums ir atkarīgs no infekcijas apmēra un atrašanās vietas centrālajā nervu sistēmā. Saasināšanās stadijas visbiežāk daļēji vai pilnīgi pāriet pašas no sevis. Tomēr pēc smagas saasināšanās stadijas var saglabāties, piemēram, t.s. paliekošie simptomi, kas var izpausties kā ar kustībām vai funkcionālajām spējām saistīti traucējumi. Dažreiz akūtas saasināšanās stadijas ārstēšanai ārsts izraksta lielas kortizona devas saturošu zāļu kursu.

Tomēr dažādi simptomi ne vienmēr norāda uz centrālās nervu sistēmas infekciju — tie var būt saistīti ar citiem cēloņiem, piemēram, citu infekciju vai augstu temperatūru. Ir faktori, kas var pastiprināt iepriekš novērotos multiplās sklerozes simptomus, neizraisot saasināšanās stadiju. Šāda veida simptoms pāriet, piemēram, pēc temperatūras normalizēšanās.

Ja pēc saasināšanās stadijas palikušie simptomi nepārprotami pastiprinās vai kāds no simptomiem parādās pilnīgi jaunā vietā, ir jāsazinās ar ārstu.

1. AboveMS, https://www.abovems.com, skatīts 10.2021
2. Latvijas Multiplās sklerozes asociācija. http://mslapa.lv/site/30148, skatīts 10.2021

Biogen-152362-LV-01-2022